Paplašinātā meklēšana

Meklējam valoda.

Atrasts vārdos (13):

Atrasts vārdu savienojumos (42):

Atrasts skaidrojumos (274):

anglisms Aizguvums no angļu valodas.
gallicisms Aizguvums no franču valodas.
slāvisms Aizguvums no kādas slāvu valodas.
somugrisms Aizguvums no kādas somugru valodas.
rusisms Aizguvums no krievu valodas.
kursisms Aizguvums no kuršu valodas.
lituānisms Aizguvums no lietuviešu valodas.
polonisms Aizguvums no poļu valodas.
ģermānisms Aizguvums no vācu valodas.
superstrāts Aizguvumu kopums, kas kādas teritorijas senāko vietējo iedzīvotāju valodā izveidojies ienācēju valodas ietekmē.
noliegums Ar noteiktu valodas vienību vai konstrukciju izteikta (kā) neesamība, trūkums.
runa Ar valodas skaniskajiem līdzekļiem sazināšanās nolūkā veidotais teksts.
pauze Ar valodas skaņām neaizpildīts laika sprīdis (strofā), kas iedala strofu ritmiskos periodos.
nostāties Atrasties (kādā teksta vietā), tikt lietotam – par valodas vienībām.
komponents Atsevišķs elements (valodas vienībā).
kvantitāte Atšķirības (valodas vienību) ilgumā, kurām valodā ir noteiktas funkcijas.
vārds Attiecīgs valodas vienību savienojums, kopums, kas ir izmantots kāda satura izpausmei; izteikums, teksts, kura saturs ir pausts ar šādām valodas vienībām.
valoņi Beļģijas, arī Ziemeļfrancijas iedzīvotāju daļa, kas runā franču valodas dialektā.
poliglots Cilvēks, kas prot daudzas valodas.
tulkotājs Cilvēks, kas tulko tekstu, vārdus no vienas valodas citā valodā; speciālists rakstīta teksta tulkošanā.
kopiena Cilvēku grupa, kas dzīvo kādā vietā un kurus vieno kopīga valoda, izcelsme, reliģija u. tml.
nekārtns darbības vārds darbības vārds, kas tiek locīts atšķirīgi no valodas konjugāciju sistēmas (piem., latviešu valodas darbības vārdi – iet, dot, būt).
neregulārs darbības vārds darbības vārds, kas tiek locīts atšķirīgi no valodas konjugāciju sistēmas (piem., latviešu valodas darbības vārdi – iet, dot, būt).
mašīnkods Datoru programmēšanas valoda, kas sastāv no bināro skaitļu kodiem.
garumzīme Diakritiska zīme – horizontāla svītriņa virs burta valodas skaņas garuma apzīmēšanai.
polisēmija Divu vai vairāku nozīmju piemitība (valodas vienībai, piem., vārdam, frazeoloģismam); daudznozīmīgums.
sinonīmija Divu vai vairāku valodas vienību pilnīgs vai daļējs nozīmes vienādums vai tuvums.
prozaisms Dzejā izmantots vārds vai izteiciens, kas parasti ir raksturīgs ikdienas valodai.
ritms Dzejas valodas galvenā pazīme – noteiktu (vienādu vai līdzīgu) valodas vienību regulāra atkārtošanās tekstā.
vārsma Dzejas valodas ritma organizācijas pamatvienība, kas balstās uz uzsvērtu un neuzsvērtu zilbju, paužu u. c. valodas elementu noteiktu izkārtojumu; atsevišķa rinda dzejolī.
versifikācija Dzejas valodas ritma veidošanas sistēma; vārsmojums (1).
vārsmojums Dzejas valodas ritma veidošanas sistēma; versifikācija (1).
interference Dzimtās valodas īpašību pārnešana uz valodu, kura tiek apgūta.
izsauciens Emocionāls, skaļš jūtu vai gribas izpaudums ar valodas līdzekļiem.
sintagma Fonētiska, parasti runas valodas, teksta, vienība, kas sastāv no viena vai vairākiem vārdiem, atbilst teikumam vai kādai tā daļai un izsaka relatīvi patstāvīgu teksta satura daļu attiecīgajā situācijā.
zinātniskais stils funkcionālais valodas paveids, ko lieto zinātniskajā un tehniskajā literatūrā un kam raksturīgs emocionāli neitrālu izteiksmes līdzekļu izmantojums, objektīvums, vispārīgums, precizitāte u. c.
pamatvaloda Galvenā, dominējošā valoda.
emodži Grafiska zīme (neliels attēls) valodas prosodisko un paralingvistisko elementu (parasti emociju) attēlošanai rakstos; reālijzīme.
reālijzīme Grafisks attēls valodas prosodisko un paralingvistisko elementu (parasti emociju) attēlošanai rakstos.
gramatika Grāmata (piem., mācību grāmata), darbs, kurā atspoguļota kādas valodas uzbūves sistēma.
Klasiskā ģimnāzija ģimnāzija, kuras mācību programmā ir iekļautas klasiskās valodas.
pirmvaloda Hipotētiska valoda, kas pastāv pirms divu vai vairāku cilmes ziņā radniecīgu valodu rašanās.
pārkrievoties Iegūt krieviem raksturīgas iezīmes, sākt lietot krievu valodu dzimtās valodas vietā; šādā veidā kļūt par krievu.
pārlatviskoties Iegūt latviešiem raksturīgas iezīmes, sākt lietot latviešu valodu dzimtās valodas vietā; šādā veidā kļūt par latvieti.
latviskoties Iegūt latviešu tautai piederīgā iezīmes (piem., dzimtās valodas vietā lietojot latviešu valodu) – par cittautiešiem.
starpvaloda Individuāls, mainīgs valodas paveids vai lietojums, kam raksturīgas divu valodu pazīmes; arī starpniekvaloda.
prākrits Indoāriešu valodu grupas valodas un dialekti laikposmā starp senajām un mūsdienu indoāriešu valodām.
ķeltu valodas indoeiropiešu valodu grupa, pie kuras pieder, piem., īru, skotu (gēlu), velsiešu, bretoņu valoda.
sanskrits Indoeiropiešu valodu saimes valoda, literārā un kulta valoda senajā un viduslaiku Indijā.
akcents Īpatnības skaņu izrunā, dzimtās valodas pieskaņa (runājot citā valodā).
pagarināt Izrunāt (skaņu) samērā ilgi, atbilstoši valodas likumiem.
saīsināt Izrunāt (skaņu) samērā īsi, atbilstoši valodas likumiem; pārveidot garo skaņu par īso skaņu.
vārds Izteikums, teksts, arī šādām valodas vienībām līdzīgi skaņu savienojumi, ar kuriem maģiskos rituālos ietekmē, piem., cilvēkus, dzīvniekus, garus, parādības apkārtējā vidē.
savienot Izveidot (starp valodas vienībām) saikni, savstarpējas attiecības, iekļaut (tās) kādā valodiskā kopumā, sistēmā.
izrunāt Izveidot (valodas skaņu, vārdu u. tml.) skanējumu ar runas orgāniem; artikulēt.
nozīme Jēdzieniskais saturs, kas piemīt noteiktam skaņu kompleksam kā valodas vienībai.
metavaloda Jēdzienu, terminu, zīmju u. tml. sistēma, ar ko atspoguļo citas jēdzienu, terminu, zīmju u. tml. sistēmas īpašības; valoda, ko izmanto pašas valodas aprakstīšanai.
puķu valoda Kāda indivīda valodas līdzekļu lietojums, parasti ar pārmainītām vārdu nozīmēm.
runa Kāda temata, satura (parasti iepriekš sagatavots) izklāsts ar valodas skaniskajiem līdzekļiem; šāds izklāsts rakstveidā.
idiomātisks izteiciens kādai valodai raksturīgs nedalāms vārdu savienojums, kura nozīme atšķiras no atsevišķa vārdu nozīmes.
grafētika Kādas valodas burtu un citu grafisko zīmju kopums, kas rakstos atspoguļo attiecīgās valodas skaņas.
pasīvais vārdu krājums kādas valodas vārdu kopums, ko cilvēks saprot, bet nelieto.
ortogramma Kādas valodas vienības (piem., skaņas, vārda) atveide rakstībā atbilstoši noteiktam pareizrakstības likumam.
emfāze Kādas valodas vienības izcēlums (piem., ar akcentu, intonāciju, mainītu vārdu kārtību).
substitūcija Kādas valodas vienības lietošana citas vietā, saglabājot to pašu nozīmi.
savienojums Kopums, kurā ietilpst divas vai vairākas valodas vienības.
mesjē Kungs (uzrunājot vīrieti vai runājot par viņu franču valodas zemēs).
kursenieki Kuršu kāpu iedzīvotāji (pārsvarā līdz Otrajam pasaules karam), kuru valoda (mūsdienās izzūdoša) ir radniecīga latviešu valodai.
labskaņa Labskanība (parasti valodai).
romanizācija Latīņu valodas, romiešu kultūras un tradīciju ieviešana Senās Romas provinču teritorijās.
jaunlatvieši Latviešu pirmās nacionālās atmodas kustības darbinieki 19. gs. 50. un 60. gados, kas rosināja latviešu nacionālo pašapziņu, ekonomisko neatkarību, tautas izglītību, sekmēja nacionālās literatūras, literārās valodas izveidi u. c.
kursiskās izloksnes latviešu valodas izloksnes, kurās ir kuršu valodas iezīmes.
zemgaliskās izloksnes latviešu valodas izloksnes, kurās ir zemgaļu valodas iezīmes.
letistika Latviešu valodas, folkloras un literatūras pētniecība.
augšzemnieki Latvijas austrumdaļas latvieši, kuru valodai raksturīgas noteiktas īpatnības (fonētikā, leksikā, gramatikā).
lejzemnieki Latvijas centrālās daļas un rietumdaļas latvieši ar šiem apgabaliem raksturīgajām valodas īpatnībām.
lībiskais dialekts lībiešu valodas ietekmē radies latviešu valodas dialekts, ko runā Kurzemes ziemeļu un Vidzemes ziemeļrietumu daļā.
versifikācija Mācība par dzejas valodas ritma veidiem un valodas ritmisko uzbūvi.
daktiloģija Mācība par skaņu valodas aizstāšanu (kurlmēmajiem) ar roku pirkstu kustībām.
daiļliteratūra Mākslas veids, kurā izteiksmes līdzeklis ir valoda; šī mākslas veida darbu kopums (piem., romāni, stāsti, lugas, dzeja).
esperanto Mākslīga starptautiska valoda ar ļoti vienkāršu gramatiku un izrunu.
teksta uzdevums matemātikas uzdevums, kurā dotumi un prasības ietvertas īpašā dabiskās valodas tekstā.
vārds Mazākā patstāvīgā strukturāli semantiska valodas pamatvienība, kas apzīmē kādu priekšmetu, parādību, norisi, pazīmi, attieksmi starp tiem.
pauze Neilgs pārtraukums, klusuma brīdis (skaņā, skaņu virknē, valodas plūdumā).
kā mūmija nekustīgi, bez valodas.
žargons Neliterārās valodas paveids, ko, parasti sarunvalodā, lieto noteikta sociālā vai profesionālā grupa.
asa mēle nesaudzīga, dzēlīga, zobgalīga valoda.
pārcēlums No citas valodas paņemts vārds vai teiciens oriģinālrakstībā; nepārveidots aizguvums.
aizgūts vārds no citas valodas pārņemts vārds.
prepozitīvs Nomena locījums, ko galvenokārt lieto savienojumā ar prievārdu (piem., latviešu valodas instrumentālis).
mandarīnu valoda oficiālā valsts valoda Ķīnā.
runas orgāni orgāni, kas līdztekus bioloģiskajām funkcijām veic valodas skaņu artikulāciju.
latviskot Padarīt latvisku vai latviskāku; padarīt atbilstošu latviešu valodas uzbūvei, sistēmai.
vāciskot Padarīt vācisku vai vāciskāku; padarīt atbilstošu vācu valodas uzbūvei, sistēmai.
grafēma Pamatvienība kādas valodas rakstu zīmju sistēmā (piem., burts).
apklusināt Panākt (ar savu rīcību, nostāju), ka tālāk neizplatās (runas, valodas u. tml.).
pārlatviskot Panākt, ka (kas) kļūst atbilstošs latviešu valodai, tās uzbūvei, sistēmai.
pārvācot Panākt, ka pārņem vācu kultūras tradīcijas, sākt lietot vācu valodu dzimtās valodas vietā u. tml.
pārvācoties Pārņemt vācu kultūras tradīcijas, sākt lietot vācu valodu dzimtās valodas vietā u. tml.
paradigma Pēc noteikta principa, noteiktas pazīmes grupēts valodas vienību (parasti gramatisko formu) kopums.
izsaukums Pēkšņs emocionāls, skaļš jūtu vai gribas izpaudums ar valodas līdzekļiem; izsauciens.
transkripcija Pieraksta sistēma, ko lieto, lai precīzi attēlotu valodas vienības.
dialekts Plašākā apvidū vēsturiski izveidojies valodas paveids, kurā apvienotas vairākas radniecisku izlokšņu grupas.
glotofāgija Process, kurā dominējošā valoda, ko uzspiež spēcīga politiska grupa, pakāpeniski nomāc vietējās vai minoritāšu valodas (parasti pēc iekarošanas vai kolonizēšanas).
translators Programma, kas veic kādas citas programmas translēšanu no vienas programmēšanas valodas otrā; iekārta, kas pastiprina, pārveido un pārraida elektriskos sakaru signālus, radot iespēju uztvert dažāda veida informāciju (skaņu, attēlu u. c.).
paskāls Programmēšanas valoda PASCAL.
irāņu valodas radniecīgu indoeiropiešu valodu grupa, kurā ietilpst persiešu, kurdu, osetīnu, puštu u. c. valodas.
grafēmika Raksta zīmju kopums kādas valodas vienību (piem., fonēmu, zilbju, vārdu u. tml.) atveidei.
burts Rakstu zīme valodas skaņas vai skaņu grupas apzīmēšanai.
anglisks Raksturīgs angļiem, angļu valodai.
arābisks Raksturīgs arābiem, viņu kultūrai, tradīcijām un valodai.
itālisks Raksturīgs itāliešiem, itāliešu valodai.
kursisks Raksturīgs kuršu valodai, saistīts ar to; raksturīgs kuršiem.
latgalisks Raksturīgs latgaliešiem, viņu kultūrai un valodai.
latvisks Raksturīgs latviešiem, viņu kultūrai, tradīcijām un valodai.
lietuvisks Raksturīgs lietuviešiem, viņu kultūrai, tradīcijām un valodai.
polisks Raksturīgs poļiem, viņu kultūrai, tradīcijām un valodai.
sēlisks Raksturīgs sēļiem, sēļu kultūrai, valodai.
ukrainisks Raksturīgs ukraiņiem, viņu kultūrai, tradīcijām un valodai.
zemgalisks Raksturīgs zemgaļiem, to valodai.
izoglosa Robežlīnija, kas kartē atspoguļo valodas parādības teritoriālo izplatību.
artikulācija Runas orgānu darbība valodas skaņu veidošanā; izruna.
vārds Runas valoda; mutvārdi.
zilbe Runas vienība, ko veido viena vai vairākas valodas skaņas noteiktā secībā un ko izrunā ar vienu elpas izdvesumu.
valodas kultūra Runas, rakstu atbilstība literārās valodas normām.
kopt Rūpēties par (valodas) tīrību, normu ievērošanu, pilnveidošanu.
saskaņot Saistīt (valodas vienības) saskaņojumā.
pakārtot Saistīt valodas vienību (vārdu vai teikuma daļu) ar citu valodas vienību pakārtojumā.
literārs Saistīts ar īpaši koptu un normētu valodas formu.
fonemātisks Saistīts ar valodas skaņām, tām raksturīgs.
pozicionāls Saistīts ar valodas vienību novietojumu attiecībā pret citām valodas vienībām (piem., vārdā, teikumā, tekstā), šādam novietojumam raksturīgs.
saruna Saistīts ar vārdisku sazināšanos, tai raksturīgs; saistīts ar sarunvalodas stilu, tam raksturīgs.
mute ir īstā vietā saka, ja kādam ir veikla, attapīga valoda.
lunkana mēle saka, ja kādam ir veikla, glaimojoša valoda, ja kāds daudz un labprāt runā.
pagarinājums Samērā liels (skaņas) izrunas paildzinājums atbilstoši valodas likumiem.
sarunu valoda sarunvaloda.
vienkāršruna Sarunvalodas stila paveids, kam raksturīgas novirzes no literārās valodas normām.
saistīt Savienot (valodas vienības), veidojot, piem., izteikumu, tā daļu; būt tādam, kas savieno (valodas vienības), piem., izteikumā, tā daļā.
sadura Secīgi izkārtotu valodas vienību (piem., skaņu, zilbju) saskares vieta.
ivrits Semītu valodu grupas valoda, kas izveidota 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, saglabājot senebreju valodas morfoloģiju un pamatleksiku; Izraēlas valsts valoda.
klasiskās valodas sengrieķu un latīņu valoda.
izloksne Sīkākais vēsturiski izveidojies kāda novada valodas paveids; šī valodas paveida izpausmes forma.
izruna Skanējuma izveide (valodas skaņām, vārdiem u. tml.) ar runas orgāniem; skanējums (valodas skaņām, vārdiem u. tml.); artikulācija.
serbhorvātu Slāvu valoda – serbu, horvātu, melnkalniešu, bosniešu valoda.
ukraiņu valoda slāvu valodu grupas valoda.
udmurtu valoda somugru valodu saimes valoda.
ungāru valoda somugru valodu saimes valoda.
mordviešu valodas somugru valodu saimes Volgas valodu grupas divas valodas (mokšu un erzju valoda).
runa Specifiska darbība, ko cilvēks veic ar valodas skaniskajiem līdzekļiem, lai nodrošinātu saziņu; runāšana.
frazeoloģisms Stabils, ar valodas tradīciju nostiprināts vārdu savienojums, kura nozīme parasti saistīta ar visa vārdu savienojuma vai atsevišķu tā komponentu nozīmes pārnesumu.
sociolingvistika Starpdisciplināra zinātnes nozare, socioloģijas un valodniecības starpnozare, kurā pēta sociāli būtiskus valodas aspektus, valodas funkcijas sabiedrībā un sociālo faktoru iedarbību uz valodu.
divvalodība Stāvoklis, kad (valstī) ar vienlīdzīgām tiesībām tiek lietotas divas valodas.
trīsvalodība Stāvoklis, kad (valstī) ar vienlīdzīgām tiesībām tiek lietotas trīs valodas.
daudzvalodība Stāvoklis, kad (valstī) ar vienlīdzīgām tiesībām tiek lietotas vairākas valodas.
multilingvisms Stāvoklis, kad (valstī) prot un saziņā lieto vairāk nekā divas valodas; daudzvalodība.
vienvalodība Stāvoklis, kad (valstī) tiek lietota viena valoda.
vokābuls Svešvalodas vārds ar tulkojumu, parasti dzimtajā valodā.
amorfs Tāda (valoda), kurā vārdi veidoti tikai no saknes, bez afiksiem.
grafisks Tāds, ar ko apzīmē (valodas skaņu, zilbi, vārdu u. tml.) – par rakstu zīmēm.
garš Tāds, kam ir samērā ilgs valodas tradīcijas nosacītais izrunas laiks.
viennozīmīgs Tāds, kam ir tikai viena nozīme (par valodas vienību); monosēmisks.
monosēmisks Tāds, kam ir tikai viena nozīme (par valodas vienību); viennozīmīgs.
daudznozīmīgs Tāds, kam ir vairākas nozīmes (par valodas vienību); polisēmisks.
sinhronisks Tāds, kas apkopo, pētī valodas parādības kādā noteiktā, samērā nelielā laikposmā; tāds, kas pastāv kādā noteiktā, samērā nelielā laikposmā (par valodas parādībām).
diahronisks Tāds, kas aplūko (piem., valodas parādības) vēsturiskajā attīstībā.
zems Tāds, kas ir lietojams tikai noteiktās situācijās (piem., par vārdiem, izteicieniem, stilu); literārās valodas normām neatbilstošs.
krievisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts krievu valodā; raksturīgs krievu valodai, saistīts ar to.
latīnisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts latīņu valodā; raksturīgs latīņu valodai, saistīts ar to.
vācisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts vācu valodā; raksturīgs vācu valodai; raksturīgs vāciešiem.
zviedrisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts zviedru valodā; tāds, kas ir raksturīgs zviedru valodai.
mantots Tāds, kas ir saglabājies no seniem valodas attīstības posmiem.
ekstralingvistisks Tāds, kas ir saistīts ar reālijām, reālo īstenību, kurā funkcionē attiecīgā valoda.
vispārlietojams Tāds, kas nav saistīts ar specifiskām sazināšanās situācijām vai valodas lietošanas sfērām (piem., par vārdu, izteikumu).
oriģināls Tāds, kas nav tulkots no citas valodas.
neliterārs Tāds, kas neatbilst literārās valodas normām.
neizvēlīgs Tāds, kas nepievērš pietiekamu uzmanību savai valodas izteiksmei, vārdu izvēlei.
subareāls Tāds, kas pilnīgi neaptver visu valodas vai valodu areālu.
multilingvāls Tāds, kas prot un saziņā lieto vairāk nekā divas valodas; daudzvalodu, daudzvalodīgs.
daudzvalodīgs Tāds, kas prot vairākas valodas.
francisks Tāds, kas raksturīgs franču tautai, valodai.
igaunisks Tāds, kas raksturīgs igauņiem; tāds, kas raksturīgs igauņu valodai, saistīts ar to.
spānisks Tāds, kas raksturīgs spāņiem, spāņu valodai.
zilbisks Tāds, kas veido zilbes kodolu (par valodas skaņām).
produktīvs Tāds, ko (attiecīgajā valodas attīstības posmā) izmanto vārdu, arī to savienojumu veidošanai.
vienvalodīgs Tāds, kur ir viena valoda.
regulārs Tāds, kura formu sistēma atbilst vispārējām valodas likumībām (parasti par vārdu); kārtns.
klasisks Tāds, kurā ir ietvertas sengrieķu vai latīņu valodas studijas.
teicams Tāds, kura ritms, intonācija ir tuva runas valodas ritmam, intonācijai (parasti par dziesmu).
nebalsīgs Tāds, kuru izrunājot balss saites nevibrē (par valodas skaņu).
balsīgs Tāds, kuru izrunājot, vibrē balss saites (par valodas skaņām).
kurdi Tauta, kas dzīvo vairākās Āzijas zemēs (piem., Turcijā, Irānā, Irākā, Sīrijā) un kuras valoda pieder pie irāņu valodu grupas.
valodas norma tautas valodas lietojumā, regulāri atkārtojoties, dabiski izveidojušās un tradicionāli nostiprinājušās valodas likumības, kas pastāv visos nacionālās valodas paveidos.
ārieši Tautas, kuru valodas pieder pie indoeiropiešu valodu saimes.
romāņi Tautu grupa Eiropā (piem., franči, itālieši, rumāņi, spāņi), kas runā valodās, kuras izveidojušās no dažādiem latīņu valodas dialektiem.
konteksts Teksta daļa, arī teksts, kas nepieciešams, lai pareizi saprastu (kādas valodas vienības, piem., vārda, teikuma) nozīmi.
proza Teksts metriski nesaistītā valodā: daiļdarbs (arī daiļdarbu kopums), kas sarakstīts šādā valodas formā.
novads Teritorija, apvidus ar kopīgām etnogrāfiskām, arī valodas iezīmēm.
viennozīmība Tikai vienas nozīmes piemitība (kādai valodas vienībai); monosēmija.
monosēmija Tikai vienas nozīmes piemitība (kādai valodas vienībai); viennozīmīgums.
uiguru valoda tjurku valodu grupas valoda.
lokalizēt Tulkojot pielāgot (piem., datorprogrammu) citas valodas lietotājiem.
brīvais tulkojums tulkojums, kurā pieļautas dažas atkāpes no oriģinālvalodas (piem., pēc formas, stila u. tml.).
pārtulkot Tulkot (ko) no vienas valodas otrā.
tulks Tulkotājs, kas mutiski tulko tekstu no vienas valodas citā valodā; speciālists runāta teksta tulkošanā mutvārdos.
beisiks Universāla, viegli apgūstama programmēšanas valoda.
jidišs Uz vācu valodas pamata veidojusies valoda, ko lieto ebreji Eiropā, Amerikā, Izraēlā; arī idišs.
vācene Vācu valoda (parasti mācību priekšmets).
starpniekvaloda Valoda, ar kuras starpniecību aizgūst vārdus vai citas valodas vienības vai kuru izmanto starpniecībai tekstu tulkošanā.
svešvaloda Valoda, kas (kādam) nav dzimtā valoda.
kreoliskā valoda valoda, kas izveidojusies, sajaucoties, piem., kādai eiropiešu valodai ar vietējo cilšu valodu un kļūstot par kāda etnosa dzimto valodu.
koptu valoda valoda, kas pieder pie hamītu valodu grupas un kas mūsdienās saglabājusies tikai kā baznīcas valoda.
gagauzu valoda valoda, kas pieder pie tjurku valodu grupas.
valsts valoda valoda, kas valstī ar likumu pasludināta par īpašā valsts aizsardzībā esošu un tiek izmantota likumdošanā, lietvedībā, tiesvedībā u. tml.
zinātnes valoda valoda, ko izmanto zinātniskajā un tehniskajā literatūrā, piem., monogrāfijās, rakstos, kvalifikācijas darbos.
dzīvā valoda valoda, ko kāda cilvēku kopa lieto par sazināšanās līdzekli; pretstats: mirusī valoda.
rakstu valoda valoda, ko lieto rakstītos tekstos; pretstats: runa.
mirusi valoda valoda, ko vairs neizmanto par sazināšanās līdzekli.
monosillabiska valoda valoda, kurā ir tikai vienzilbes vārdi.
sicīliešu valoda valoda, kurā runā daudzi Sicīlijas iedzīvotāji, bet kurai nav oficiāla statusa.
oficiālā valoda valoda, kurai kādā valstī piešķirts oficiālo dokumentu valodas statuss; valsts valoda.
žestu jeb zīmju valoda valoda, kuras zīmju sistēmu veido žesti un mīmika.
mātes valoda valoda, kuru cilvēks iemācījies agrā bērnībā; dzimtā valoda.
mašīnvaloda Valoda, kuru pazīst un kuras komandas izpilda datora centrālais procesors; datorvaloda.
ūzuss Valodas līdzekļa lietojuma ieradums tautas valodā (literārās valodas normu izstrādes avotā).
iekšējā runa valodas līdzekļu izmantojums domāšanas procesā (bez to ārējās izpausmes).
substrāts Valodas parādības, kas ienācēju valodā ir radušās kādreizējo vietējo iedzīvotāju valodas ietekmē.
sociālais dialekts valodas paveids, kas raksturīgs noteiktam sabiedrības slānim vai sociālai grupai; sociolekts.
iesprausta skaņa valodas skaņa, kas iestarpināta starp vārda skaņām.
semantiskais kalks valodas vārda nozīme, kas veidota atbilstoši citas valodas vārda nozīmei.
vārds Valodas vienība, ar ko apzīmē kādu personu; arī uzvārds, parasti kopā ar šādu valodas vienību; personvārds.
pozīcija Valodas vienības novietojums attiecībā pret citām valodas vienībām.
sakārtojums Valodas vienību (piem., vārdu, teikuma sastāvdaļu) saistījums, kam raksturīga (to) savstarpēja neatkarība pēc formas, nozīmes; valodas vienības, starp kurām ir šāds saistījums.
kontaminācija Valodas vienību mijiedarbība (piem., formu, nozīmju tuvības dēļ), kurā rodas jauna valodas vienība; valodas vienība, kas radusies šādā veidā.
skaniskā rakstība valodas vienību pieraksta sistēma, kurā ar rakstu zīmēm atveido skaņas vai zilbes.
fleksīvās valodas valodas, kurās gramatiskās nozīmes izsaka galvenokārt ar ārējo vai iekšējo fleksiju.
lingvistiskā pragmatika valodniecības apakšnozare, kurā pēta valodas lietojumu saziņā – konstatē un formulē veiksmīgas saziņas nosacījumus, pēta nozīmes, kādas izteikums iegūst runas situācijā u. tml.
sastatāmā valodniecība valodniecības apakšnozare, kurā, salīdzinot valodas neatkarīgi no to radniecības, noskaidro kopīgās un atšķirīgās pazīmes.
vēsturiskā valodniecība valodniecības apakšnozares, kuras pēta valodas vēsturi un pārmaiņas valodā tās vēsturiskajā attīstībā.
lingvistiskā ģeogrāfija valodniecības nozare, kas pēta valodas parādību teritoriālo izplatību.
stilistika Valodniecības nozare, kas pēta valodas stilistiskos izteiksmes līdzekļus un to lietojumu.
lingvistiskā stilistika valodniecības nozare, kas pēta valodas stilus.
semantika Valodniecības nozare, kas pēta valodas vienību nozīmes; arī semasioloģija.
valodas kultūra Valodniecības nozare, kas pēta, nosaka, sistematizē literārās valodas normas.
dialektoloģija Valodniecības nozare, kas pētī valodas dialektus un izloksnes.
leksikoloģija Valodniecības nozare, kurā pēta valodas leksiku.
fonētika Valodniecības nozare, kurā pēta valodas skaņas, to akustiskās un artikulārās īpatnības, kā arī vārda uzsvaru, zilbi, intonāciju u. tml.
semasioloģija Valodniecības nozare, kurā pēta valodas vienību leksiskās nozīmes.
mongoļu valodas valodu grupa, pie kuras pieder mongoļu, burjatu, kalmiku u. c. valodas.
polinēziešu valodas valodu grupa, pie kuras pieder, piem., maoru, havajiešu, samoāņu valoda.
tēzaurs Vārdnīca, kas aptver visus kādas valodas vārdus vai kādas tematikas vārdus; ļoti liela, plaša vārdnīca.
tulkojošā vārdnīca vārdnīca, kurā doti kādas valodas vārdiem vai citām leksiskām vienībām atbilstoši ekvivalenti vienā vai vairākās citās valodās.
svešvārds Vārds, kas ir aizgūts no citas valodas.
internacionālisms Vārds, kas no vienas valodas aizgūts vairākās (vismaz trijās) valodās.
kalks Vārds, vārdu savienojums, kas veidots pēc citas valodas parauga, burtiski tulkojot attiecīgās valodas vārda, vārdu savienojuma sastāvdaļas.
vārddarināšana Vārdu krājuma bagātināšana ar jauniem vārdiem, pārveidojot valodā lietojamo vārdu uzbūvi un nozīmi ar valodas sistēmā esošajiem līdzekļiem un paņēmieniem.
vārdu kārta vārdu secība, kas raksturīga kādas valodas teikumiem.
vārdu kārtība vārdu secība, kas raksturīga kādas valodas teikumiem.
artikulēt Veidot, izrunāt (valodas skaņas).
transliterēt Veikt transliterāciju, atveidot (kādā alfabēta sistēmā rakstītu tekstu) ar citas valodas alfabēta sistēmas līdzekļiem.
tauta Vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība (nācija, tautība, radniecīgu cilšu grupa u. tml.), kurai raksturīga, piem., kopīga valoda, psihiskā struktūra, arī teritorija.
gēli Viena no ķeltu valodām, no kuras ir veidojusies īru, arī skotu valoda, un kurā mūsdienās runā daļa iedzīvotāju Skotijā.
retoromāņu valoda viena no Šveices oficiālajām valodām – romāņu valoda, kas izveidojusies no latīņu un Alpu seniedzīvotāju cilšu valodām.
transliterācija Vienas valodas alfabēta burtu un burtkopu rakstījuma atveidošana ar atbilstošiem citas valodas alfabēta burtiem un burtkopām.
homogrāfs Viens no diviem vai vairākiem atšķirīgas nozīmes vienas valodas vārdiem, kurus raksta vienādi, bet izrunā dažādi.
homofons Viens no diviem vai vairākiem vienādi izrunājamiem vienas valodas vārdiem ar atšķirīgu nozīmi.
plūsma Viens no paralēlajiem nodalījumiem vai nozarojumiem, kas parasti atšķiras valodas norises ziņā (piem., mācību iestādēs).
vidus dialekts viens no trim latviešu valodas dialektiem, kurā vislabāk saglabājies no baltu pirmvalodas mantotais vokālisms un daļā izlokšņu arī triju zilbju intonāciju sistēma, to runā Vidzemes vidienē, Zemgales līdzenumā un Kurzemē uz dienvidiem no Kuldīgas.
literārā valoda visai tautai kopīgs daudzfunkcionāls valodas paveids, kas pamatojas tautas valodā un tiek apzināti izkopts un normēts.
distribūcija Visas iespējamās valodas vienības (fonēmas, morfēmas, vārda) pozīcijas, kurās šī vienība var atrasties.
semitoloģija Zinātnes nozare, kas pēta semītu valodas un šajās valodās runājošo tautu kultūru.
neirolingvistika Zinātnes nozare, kas pēta smadzeņu darbības un valodas, runas attieksmes.
baltistika Zinātnes nozare, kas pētī baltu valodas.
slāvistika Zinātnes nozare, kas pētī slāvu valodas, literatūru, kultūru un vēsturi.
romānistika Zinātņu kopums, kurā pēta romāņu valodas, kultūru, literatūru; romāņu filoloģija.

valoda citās vārdnīcās:

Tēzaurs

LLVV

MEV