nobēgt
nobēgt -bēgu [-bȩ̂gu], -bēdz, -bēg [-bȩ̂g], pag. -bēgu darbības vārds; intransitīvs
1.Steigšus noslēpties, patverties (kādā nomaļā vietā).
PiemēriNobēgt kādā tumšākā kaktā.
- Nobēgt kādā tumšākā kaktā.
- Jenotsuns parasti cenšas kaut kur nobēgt.
- Klusa vieta, kur nobēgt no pūļa.
1.1.Steigšus novirzīties nost (no kurienes, kur u. tml.).
PiemēriNobēgt malā, sāņus.
- Nobēgt malā, sāņus.