nokārpīt
nokārpīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
Kārpot novirzīt nost.
PiemēriNokārpīt sniegu.
- Nokārpīt sniegu.
- Meža zvēri nokārpījuši sūnu.
- Bites skrējušas arī visādu putekļu aplipušām kājām, bet, kad Puteklis pieķēries vienai pie kāju pūkām, tā nokārpījusi Putekli nost un teikusi: "Tu jau neesi puteksnis!"