Paplašinātā meklēšana
Meklējam pļāpāt.
Atrasts vārdos (7):
Vārdu savienojumos nav.
Atrasts skaidrojumos (57):
- žagata Cilvēks (parasti sieviete), kas mēdz daudz pļāpāt.
- izmēļoties Ilgāku laiku, daudz mēļot; izpļāpāties.
- izpļāpāties Ilgāku laiku, daudz pļāpāt.
- iztērgāties Ilgāku laiku, daudz tērgāt; izpļāpāties.
- iztriekties Ilgāku laiku, jautri, skaļi sarunāties; izpļāpāties.
- palaist muti izpaust to, ko nevajag vai nedrīkst teikt; izpļāpāties.
- izzvanīt Izpļāpāt (daudziem vai visiem).
- izklačot Izpļāpāt.
- izmelst Izpļāpāt.
- izpļāpāties Izpļāpāt.
- izgvelzt Izteikt; arī izpļāpāt (ko).
- pakulstīt mēli kādu laiku papļāpāt, parunāt (parasti ko nenozīmīgu); aprunāt.
- muldēt par deviņiem mēmiem ļoti daudz runāt, pļāpāt.
- runāt par deviņiem mēmiem ļoti daudz runāt, pļāpāt.
- muldēt par septiņiem mēmiem ļoti daudz runāt, pļāpāt.
- runāt par septiņiem mēmiem ļoti daudz runāt, pļāpāt.
- papļāpāt Neilgu laiku, mazliet pļāpāt.
- patenkot Neilgu laiku, mazliet tenkot; papļāpāt.
- patērgāt Neilgu laiku, mazliet tērgāt; papļāpāt.
- pievaldīt mēli neizpļāpāt; censties nerunāt asi.
- savaldīt mēli neizpļāpāt; censties nerunāt asi.
- pievaldīt muti neizpļāpāt; censties nerunāt asi.
- savaldīt muti neizpļāpāt; censties nerunāt asi.
- novaldīt mēli neizpļāpāt.
- valdīt mēli neizpļāpāt.
- valdīt muti neizpļāpāt.
- izgrūst Nejauši izstāstīt, izpļāpāt (ko).
- notarkšķēt Nopļāpāt.
- izbazūnēt Padarīt plaši zināmu (ko); izstāstīt, izpļāpāt (daudziem).
- patarkšķēt Papļāpāt.
- žadzināt Pārāk daudz runāt, pļāpāt.
- patrīt mēli parunāt, papļāpāt; arī patenkot.
- patrīt zobus parunāt, papļāpāt; arī patenkot.
- pamuldēt Parunāt, papļāpāt.
- uzsist klaču parunāties, papļāpāt (piem., par ko sadzīvisku, personīgu).
- uzsist klačiņu parunāties, papļāpāt (piem., par ko sadzīvisku, personīgu).
- aizpļāpāties Pļāpājot aizrauties, aizmirsties; pļāpāt pārāk ilgi.
- kulstīt mēli pļāpāt, runāt (parasti ko nenozīmīgu).
- vīterot Priecīgi, bezbēdīgi runāt, pļāpāt (parasti par bērniem, sievietēm).
- pakult tukšus salmus runāt par ko nenozīmīgu, sen zināmu; pļāpāt (parasti neilgu laiku).
- kult tukšus salmus runāt par ko nenozīmīgu, sen zināmu; pļāpāt.
- ļurkšķēt Runāt, pļāpāt (parasti ko nevajadzīgu); ļurkstēt.
- ļurkstēt Runāt, pļāpāt (parasti ko nevajadzīgu); ļurkšķēt.
- mēļot Runāt, pļāpāt; arī tenkot, melst.
- kverkšķēt Runāt, pļāpāt.
- ļerkšķēt Runāt, pļāpāt.
- ļurināt Runāt, pļāpāt.
- verkšķēt Runāt, pļāpāt.
- melst Runāt, stāstīt nepārbaudītas ziņas, baumas; arī pļāpāt.
- klabēt Runāt; pļāpāt.
- klabināt Runāt; pļāpāt.
- pļāpīgs Tāds, kas mēdz daudz, bieži pļāpāt; tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
- klačīgs Tāds, kas mēdz tenkot, pļāpāt, arī aprunāt, sūdzēties.
- muldēt Teikt, runāt (ko bezjēdzīgu, nesakarīgu); arī pļāpāt, melst.
- trīt mēli tenkot, aprunāt; pļāpāt, mēļot.
- klačot Tenkot, pļāpāt; arī aprunāt.
- gara mēle tieksme pļāpāt, tenkot, aprunāt; cilvēks, kas daudz pļāpā, tenko, aprunā.
pļāpāt citās vārdnīcās:
Tēzaurs
LLVV
MEV