traucēt
traucēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
1.Ar savu izturēšanos, rīcību, runu nevēlami ietekmēt (kādu, ko).
PiemēriTraucēt kolēģi ar jautājumiem.
- Traucēt kolēģi ar jautājumiem.
- Dzīvokļa iemītnieki ar savu uzvedību traucēja kaimiņus.
- Traucēt naktsmieru.
- Nevajag māti tagad traucēt!
1.1.Nevēlami ietekmēt, kavēt (darbību, norisi).
PiemēriTraucēt darbu.
- Traucēt darbu.
- Ielas remonts traucē satiksmi.
- Ilgstošais sausums traucēja augu veģetāciju.
2.formā: trešā persona Būt par cēloni tam, ka (procesi) organismā nevēlami mainās, iegūst nevēlamas īpašības.
PiemēriTraucēta vielmaiņa.
- Traucēta vielmaiņa.
- Traucēta smadzeņu darbība.
- Pārpūles rezultātā tika traucēta sirdsdarbība.
2.1.Atrodoties (kur) apgrūtināt (ko), radīt neērtības (kam).
PiemēriRedzamību uz ceļa traucē migla.
- Redzamību uz ceļa traucē migla.
- Skulptūras neveiksmīgais novietojums traucēja uztvert parka ainavas koptēlu.
- intransitīvs Nevietā noliktā bagāža traucēja.
Stabili vārdu savienojumiNelikties traucēties.
- Nelikties traucēties — izturēties tā, it kā (kāds, kas) netraucētu.