sapušķot
sapušķot -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; transitīvs
1.Izpušķot, izgreznot (ko).
PiemēriSapušķot istabu.
- Sapušķot istabu.
- Sapušķot mašīnu.
- Sapušķot jubilāra krēslu.
- Gaidot svētkus, sapušķojām eglīti.
1.1.sarunvaloda Stāstīt (ko), patiesiem notikumiem pievienojot izdomājumus, pārspīlējumus.
PiemēriViņam ir untums īstus notikumus sapušķot ar kaut kur dzirdētiem stāstiem.
- Viņam ir untums īstus notikumus sapušķot ar kaut kur dzirdētiem stāstiem.
- Pārspīlēšana ir bieži sastopama īpatnība, dažs labs sapušķo tā, ka klausies un brīnies.