sapūst
sapūst -pūšu, -pūt, -pūš, pag. -pūtu darbības vārds; transitīvs
1.formā: trešā persona Pūšot savirzīt (kopā, iekšā); pūšot izveidot (ko).
PiemēriAr lapu pūtēju sapūst lapas kaudzē.
- Ar lapu pūtēju sapūst lapas kaudzē.
- Grāvis sapūsts pilns ar sniegu.
- Vējš sapūtis augstus sniega vaļņus.
1.1.Pūšot sadzīt (piem., mākoņus, no kuriem rodas nokrišņi).
PiemēriVējš sapūš melnus mākoņus.
- Vējš sapūš melnus mākoņus.
2.formā: trešā persona Pūšot saaukstēt, padarīt slimu (cilvēka ķermeni, tā daļu) – par vēju, gaisa plūsmu.
PiemēriVējš sapūtis kaklu.
- Vējš sapūtis kaklu.
- Sāp vēja sapūstā auss.
- Ja bērns ir sasvīdis, jāuzmanās, ka viņu nesapūš.
3.sarunvaloda Iepūst (ko); uzpūst (kam).
PiemēriSapūst degunā zāles.
- Sapūst degunā zāles.
- Sapūst matos laku.
- Sapūst jaunas smaržas.
- Rokas sapūšu ar pretodu līdzekli.
- Uz aplupušā žoga ar sarkanu krāsu kāds sapūtis uzrakstus.
4.sarunvaloda Sastāstīt, sarunāt (ko nepatiesu).
PiemēriSapūst muļķības.
- Sapūst muļķības.
- Ko viņa tev par mani sapūtusi?