norībēt
norībēt 3. pers. -rīb, pag. -rībēja darbības vārds; intransitīvs
1.Iesākt rībēt un pārstāt rībēt.
PiemēriNorībēja šāviens.
- Norībēja šāviens.
- Norīb skaļš pērkona grāviens.
1.1.Atskanot šādam troksnim, nodrebēt.
PiemēriDurvis norīb.
- Durvis norīb.
- Visa māja norībēja.
- Zeme norībēja kā no pērkona grāviena.