nokarāties
nokarāties 3. pers. -ājas, pag. -ājās darbības vārds; atgriezenisks
1.Karājoties, atrodoties (kur) augšā, būt vērstam, stiepties uz leju.
PiemēriGaras lāstekas nokarājas no namu jumtiem.
- Garas lāstekas nokarājas no namu jumtiem.
- Vītola zari nokarājas līdz pat zemei.
- Mati nokarājās pār pieri.
1.1.Būt tādam, kas ir vērsts uz leju (par ķermeņa daļām).
PiemēriRokas nokarājas gar sāniem.
- Rokas nokarājas gar sāniem.
- Suņa garās ausis nokarājas galvas abās pusēs.
- No mutes sunim nokarājas mēle.
1.2.Būt tādam, kam trūkst spraiguma un kas ir noslīdējis uz leju.
PiemēriSejas āda sāk nedaudz nokarāties.
- Sejas āda sāk nedaudz nokarāties.
- Vaigi nokarājas.
- Zem acīm nokarājas maisiņi.
- Vēders nokarājas pāri bikšu siksnai.
1.3.Būt par platu, lielu un brīvi karāties uz leju (par apģērbu).
PiemēriPlatais mētelis nokarājas kā maiss.
- Platais mētelis nokarājas kā maiss.
- Kleita vietām ir par lielu – nokarājas.