nobraukt
nobraukt -braucu, -brauc, -brauc, pag. -braucu intransitīvs, darbības vārds
1.Braukšus nonākt, nokļūt (no augstākas vietas zemākā).
PiemēriNobraukt lejā pie upes.
1.1.Braucot novirzīties (nost).
PiemēriNobraukt nost no ceļa.
1.2.Braukšus virzīties un pabeigt virzīties gar (ko), garām (kam).
PiemēriNobraukt gar mājām.
2.transitīvs Braucot veikt (kādu attālumu, ceļa gabalu).
PiemēriNobraukt piecus kilometrus.
2.1.Braukt (kādu laikposmu).
PiemēriNobraukt visu dienu, vadājot pasažierus.
2.2.Nostrādāt (kādu laikposmu) ar braukšanu saistītu darbu.
PiemēriNobraukt vairākus gadus uz kuģa.
3.transitīvs Daudz braucot (pa ko, pāri kam), saplacināt, sablīvēt (ko), padarīt (ko) cietu, gludu.
PiemēriNobraukts sniegs.
4.transitīvs Daudz braucot, nolietot (piem., transportlīdzekli, tā daļu).
PiemēriNobraukt vieglo automašīnu pāris gados.
5.transitīvs Uzbraucot virsū, pārbraucot pāri, nonāvēt (kādu), sadragāt (ķermeņa daļu).
PiemēriNobraukt gājēju uz ceļa.
6.novecojis Aizbraukt (uz kurieni, kur u. tml.).
PiemēriNobraukt uz tirgu.
7.sarunvaloda Noslīdēt, nošļūkt.
PiemēriNobraukt uz dibena lejā pa kāpnēm.
8.sarunvaloda Novilkt (pār ko, gar ko u. tml.).
PiemēriNobraukt ar roku pār matiem.