izbrīvēt
izbrīvēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
izbrīvēties darbības vārds; atgriezenisks
1.Izkārtot tā, ka ir brīvs, nav aizņemts, nodarbināts.
PiemēriIzbrīvēt darbinieku uz stundu.
1.1.Atbrīvot (telpu).
PiemēriIzbrīvēt istabu remontam.