zibināt
zibināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju darbības vārds; transitīvs
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) izplata spožu, ātri mainīga stipruma, arī īslaicīgi pārtrauktu gaismu; būt tādam, kas izplata spožu, ātri mainīga stipruma, arī īslaicīgi pārtraukta gaismu (par priekšmetu ar gaismas avotu).
PiemēriFotogrāfi zibina zibspuldzes.
- Fotogrāfi zibina zibspuldzes.
- Uguņus zibinādama, aizbrauc automašīna.
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) izceļas apkārtnē ar savu spožumu, arī krāsas spilgtumu.
PiemēriSaulē sarmu zibināja visi krūmi un koki.
- Saulē sarmu zibināja visi krūmi un koki.
Stabili vārdu savienojumiZibināt zobus.
- Zibināt zobus — runājot, smejoties u. tml., padarīt redzamus zobus.
1.2.pārnestā nozīmē Skatīties, vērst (acis, skatienu), paužot jūtas, emocijas.
PiemēriDejotāja kaislīgi zibina ar acīm.
- Dejotāja kaislīgi zibina ar acīm.
- Meitene smej, acīs viltīgas uguntiņas zibinādama.
- Mazie ķipari ziņkārē zibina acis uz visām pusēm.
2.intransitīvs; formā: trešā persona Zibeņot (par zibeni).
PiemēriPamalē zibina zibens.
- Pamalē zibina zibens.
3.Ļoti strauji, ātri kustināt.
PiemēriZibināt kājas pa gaisu.
- Zibināt kājas pa gaisu.
- Sētnieki zibina lāpstas.
- Suns rej aizgūtnēm, ilkņus zibinādams.