zibeņot
zibeņot 3. pers. -o, pag. -oja intransitīvs, darbības vārds
1.Parādīties zibenim, arī zibeņiem.
PiemēriPavakarē sāka zibeņot un dārdēt pērkons.
1.1.Radīt spožu, ātri mainīga stipruma, arī īslaicīgi pārtrauktu gaismu.
PiemēriFotoaparātu spuldzes zibeņo no visām pusēm.
1.2.pārnestā nozīmē Spīdēt, mirdzēt, paužot jūtas, emocijas (par acīm).
PiemēriAcīs zibeņo mežonīga kaisle.
2.Būt ātram, straujam, arī veiklam; izcelties ar savu straujumu, ātrumu, arī veiklību.
PiemēriViesu spēlētāji zibeņoja uzbrukumos.