valdnieks
valdnieks lietvārds; vīriešu dzimte
valdniece dsk. ģen. -ču lietvārds; sieviešu dzimte
1.Cilvēks (parasti, monarhs), kam (valstī, teritorijā) pieder vara.
PiemēriBargs valdnieks.
1.1.Cilvēks, kas (kur) ir noteicējs, rīkotājs; cilvēks, kas ir īpaši prasmīgs kādā jomā, pilnībā pārvalda to.
PiemēriJauno dziedātāju dēvē par publikas siržu valdnieku.
Stabili vārdu savienojumiBūt kungam un valdniekam.
1.2.pārnestā nozīmē Stiprākais, izcilākais pārstāvis (kāda apgabala, apvidus dzīvnieku, augu valstī).
PiemēriPēc cilvēka vilks šai apgabalā ir galvenais valdnieks.