valdīt
valdīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; intransitīvs
1.Būt valsts vadībā; īstenot savu varu (kādā teritorijā).
PiemēriJau daudzus gadsimtus Lielbritānijā valda monarhi.
2.transitīvs Panākt (parasti ar stingrību), ka (cilvēks, piemēram, audzināmais) paklausa, izturas vēlamā veidā.
PiemēriZēns ir tā izlaists, ka viņu nav iespējams valdīt.
2.1.Panākt (parasti ar fizisku spēku), ka (dzīvnieks) pakļaujas, izturas noteiktā, vēlamā veidā.
PiemēriZirgs ir grūti valdāms.
2.2.Panākt (parasti ar fizisku spēku, veiklību), ka (rīks, ierīce u. tml.) ir noturams, lietojams, vadāms u. tml. vēlamajā veidā.
PiemēriViņš vēl nemāk valdīt stūri, bet vēlas braukt lielā ātrumā.
3.transitīvs Apspiest, pārvarēt (psihisku vai fizioloģisku stāvokli, tā izpausmi).
PiemēriValdīt satraukumu.
4.formā: trešā persona Būt, pastāvēt, arī dominēt (parasti par noteiktiem apstākļiem, faktoriem u. tml.).
PiemēriMājā valda klusums.
4.1.Būt tādam, ko atzīst par pareizāko.
PiemēriAgrāk valdīja uzskats, ka Zeme ir plakana un balstās uz trim vaļiem.
4.2.Būt tādam, kas dominē, ir galvenais.
PiemēriMūsu sabiedrībā valda nauda un savu iegribu apmierināšana.
Stabili vārdu savienojumiValdīt (pār) sevi. Valdīt mēli. Valdīt muti.