valdnieks
valdnieks lietvārds; vīriešu dzimte
valdniece dsk. ģen. -ču lietvārds; sieviešu dzimte
1.Cilvēks (parasti, monarhs), kam (valstī, teritorijā) pieder vara.
PiemēriBargs valdnieks.
- Bargs valdnieks.
- Varens valdnieks.
- Valdnieka tronis.
- Izpildīt valdnieka pavēli.
- Senās Romas valdnieks.
- Nerons.
1.1.Cilvēks, kas (kur) ir noteicējs, rīkotājs; cilvēks, kas ir īpaši prasmīgs kādā jomā, pilnībā pārvalda to.
PiemēriJauno dziedātāju dēvē par publikas siržu valdnieku.
- Jauno dziedātāju dēvē par publikas siržu valdnieku.
Stabili vārdu savienojumiBūt kungam un valdniekam.
- Būt kungam un valdniekam — būt pilnīgam noteicējam.
1.2.pārnestā nozīmē Stiprākais, izcilākais pārstāvis (kāda apgabala, apvidus dzīvnieku, augu valstī).
PiemēriPēc cilvēka vilks šai apgabalā ir galvenais valdnieks.
- Pēc cilvēka vilks šai apgabalā ir galvenais valdnieks.