uzviļņot
uzviļņot 3. pers. -o, pag. -oja darbības vārds; intransitīvs
uzviļņojums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Iesākt vilņot; īsu brīdi vilņot.
PiemēriAiz motorlaivas uzviļņo ūdens.
- Aiz motorlaivas uzviļņo ūdens.
1.1.Pacelties viļņveida kustībā.
PiemēriAtkal uzviļņo Latvijas karogs.
- Atkal uzviļņo Latvijas karogs.
- Sievietes mati uzviļņo kā zīds. pārn.
2.Spēji izraisīties (piemēram, par parādībām sabiedrībā).
PiemēriKoncertā uzvilņo svētku atmosfēra.
- Koncertā uzvilņo svētku atmosfēra.
- Dundagā uzviļņoja zemnieku nemieri.
- Sabiedrībā uzviļņoja diskusija.
2.1.Spēji izraisīties (par psihisku vai fizioloģisku stāvokli); pēkšņi izveidoties (apziņā).
PiemēriUzviļņo lepnuma sajūta par padarīto.
- Uzviļņo lepnuma sajūta par padarīto.
- Uzviļņo cerība.
- Sāpes uzviļņoja ar jaunu sparu.
- Atmiņā uzviļņo to laiku iespaidi.