uzviļņot
uzviļņot 3. pers. -o, pag. -oja darbības vārds; intransitīvs
uzviļņojums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Iesākt vilņot; īsu brīdi vilņot.
PiemēriAiz motorlaivas uzviļņo ūdens.
1.1.Pacelties viļņveida kustībā.
PiemēriAtkal uzviļņo Latvijas karogs.
2.Spēji izraisīties (piemēram, par parādībām sabiedrībā).
PiemēriKoncertā uzvilņo svētku atmosfēra.
2.1.Spēji izraisīties (par psihisku vai fizioloģisku stāvokli); pēkšņi izveidoties (apziņā).
PiemēriUzviļņo lepnuma sajūta par padarīto.