uzveikt
uzveikt -veicu, -veic, -veic, pag. -veicu transitīvs, darbības vārds
1.Pārspēt (kādu) ar fizisku spēku, veiklību u. tml.; arī uzvarēt1.
PiemēriLaužoties uzveikt kaimiņu zēnu.
1.1.Pārspēt (pretinieku sporta sacensībās).
PiemēriUzveikt spāņu tenisistu.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kas nevēlams) tiek pārvarēts, zūd.
PiemēriSpēt uzveikt grūtības.
Stabili vārdu savienojumiUzveikt sevi.
2.1.Spēcīgi ietekmēt, novājināt (kādu).
PiemēriZēnu uzveic miegs.