svētlaime
svētlaime [svȩ̀tlaĩme] lietvārds; sieviešu dzimte
Laimes izjūta, ko izraisa kas svēts, arī ļoti ilgots, kārots; laimes augstākā pakāpe.
PiemēriMūžīga svētlaime.
- Mūžīga svētlaime.
- Izjust svētlaimi.
- Raudāt aiz svētlaimes.
- Lūdzējas sejā atainojās patiesa svētlaime.
- Sportists izjūt uzvaras svētlaimi.
- Tā ir tāda svētlaime – nopērties lauku pirtiņā!