svētīgs
svētīgs -ais īpašības vārds; vīriešu dzimte
svētīga -ā īpašības vārds; sieviešu dzimte
svētīgi apstākļa vārds
svētīgums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Tāds, kas ieguvis svētību (1); saistīts ar svētību (1).
PiemēriDzīvot svētīgu dzīvi.
- Dzīvot svētīgu dzīvi.
- Dieva vārdi pacēla pretim labajam, svētīgajam.
2.Tāds, no kā rodas labums; tāds, kas ir noderīgs.
PiemēriSvētīgs lietus.
- Svētīgs lietus.
- Svētīga saruna.
- Svētīga pieredze.
- Darīt svētīgu darbu.
- Ziedot līdzekļus svētīgam mērķim.
- Ja tu man palīdzētu, tas būtu ļoti svētīgi.