pierādīt
pierādīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Pamatot (kā) patiesumu, pareizumu, izmantojot faktus, argumentus, spriedumus u. tml.
PiemēriPierādīt teorēmu.
- Pierādīt teorēmu.
- Pierādīt hipotēzi.
- Pierādīt ko ar aprēķiniem, dokumentiem.
1.1.Pamatojoties uz dokumentiem, faktiem, argumentiem u. tml., atzīt (ko).
PiemēriTiesa pierādījusi apsūdzētā vainu.
- Tiesa pierādījusi apsūdzētā vainu.
- Ekspertīze pierādīja, ka puisis ir pieskaitāms.
1.2.Būt par pamatu argumentētam atzinumam.
PiemēriPētījumi pierāda, ka...
- Pētījumi pierāda, ka...
2.Apliecināt.
PiemēriSpēlē komanda pierādīja savu pārākumu.
- Spēlē komanda pierādīja savu pārākumu.
- Pierādīt sevi.