apliecināt
apliecināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju darbības vārds; transitīvs
1.Apstiprināt (kā esamību, patiesumu); arī apgalvot.
PiemēriNotārs apliecināja pilnvarnieka tiesības.
- Notārs apliecināja pilnvarnieka tiesības.
- Kaimiņi apliecināja zādzības faktu.
- Māte apliecināja, ka rūpējas par savu bērnu.
1.1.Pierādīt, ļaut secināt.
PiemēriPētījumi apliecina, ka vīruss izplatās pilienu infekcijas ceļā.
- Pētījumi apliecina, ka vīruss izplatās pilienu infekcijas ceļā.
- Skolotājas smaids apliecināja, ka eksāmens nokārtots sekmīgi.
2.Izteikt vārdos, parādīt ar darbiem (jūtas, attieksmi).
PiemēriApliecināt cieņu, uzmanību, draudzību.
- Apliecināt cieņu, uzmanību, draudzību.
3.Atklāt savas spējas, izteikt sevi.
PiemēriKatrs cilvēks grib sevi apliecināt.
- Katrs cilvēks grib sevi apliecināt.
- Jaunais jurists apliecināja sevi kā izcilu speciālistu.