noķērkt
noķērkt -ķērcu [-ķȩ̀rcu], -ķērc, -ķērc [-ķȩ̀rc], pag. -ķērcu darbības vārds; intransitīvs
1.formā: trešā persona Īsu brīdi ķērkt un pārstāt ķērkt (par dažiem putniem).
PiemēriVirs galvas noķērca kaija.
2.transitīvs Ķērcošā balsī noteikt, pateikt (ko).
PiemēriSieviete kaut ko noķērc pretī.
3.nievājoša ekspresīvā nokrāsa, transitīvs Ķērcošā balsī nodziedāt.
PiemēriNoķērkt dziesmu.