noķepēt
noķepēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; intransitīvs
1.Pārklāties (ar ko mīkstu, lipīgu); noķept.
PiemēriAr mīklu noķepējušas bļodas malas.
- Ar mīklu noķepējušas bļodas malas.
- Vecāmāte bēra katlā nomazgātus kartupeļus. Atkal ar visām mizām. Vajadzēs lobīt. Pirksti svils, noķepēs, mizas lips pie naža atpakaļ.