norūdīt
norūdīt -u, -i, -a, pag. -īju transitīvs, darbības vārds
norūdījums vīriešu dzimte, lietvārds
1.Panākt, būt par cēloni, ka (parasti cilvēks, tā ķermenis) iegūst fizisko izturību, spēju pretoties slimībām.
PiemēriNorūdīt bērnu.
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (cilvēks, griba, raksturs u. tml.) kļūst stingrs, noteikts.
PiemēriAttīstīt un norūdīt gribasspēku.
2.Rūdot panākt, ka (materiāls) iegūst nepieciešamo cietību, stiprību, izturību pret nodilumu.
PiemēriNorūdīt metālu.