norūkt
norūkt -rūcu, -rūc, -rūc, pag. -rūcu darbības vārds
1.intransitīvs Īsu brīdi rūkt un pārstāt rūkt (par dzīvniekiem).
PiemēriKrātiņā dusmīgi norūca lauva.
- Krātiņā dusmīgi norūca lauva.
- Melnais suns pa laikam norūc, paceļ galvu..
1.1.Īsu brīdi rūkt un pārstāt rūkt (par mašīnām, ierīcēm u. tml.).
PiemēriPagalmā norūca mašīna.
- Pagalmā norūca mašīna.
1.2.Iesākt rūkt un pārstāt rūkt (par pērkonu).
PiemēriNorūca tāls pērkons.
- Norūca tāls pērkons.
- Pērkons jau pāris reižu bija norūcis, sāka līt lietus.
2.transitīvs Īgni, nelaipni, arī neskaidri pateikt (ko).
PiemēriDusmīgi norūkt.
- Dusmīgi norūkt.
- Neapmierināti kaut ko norūkt zem deguna.
- Klusi pie sevis norūkt.
Stabili vārdu savienojumiNorūkt bārdā (kaut ko).
- Norūkt bārdā (kaut ko) sarunvaloda — saka, ja vīrietis kaut ko paklusu, neskaidri norunā pie sevis.