norūdīt
norūdīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
norūdījums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Panākt, būt par cēloni, ka (parasti cilvēks, tā ķermenis) iegūst fizisko izturību, spēju pretoties slimībām.
PiemēriNorūdīt bērnu.
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (cilvēks, griba, raksturs u. tml.) kļūst stingrs, noteikts.
PiemēriAttīstīt un norūdīt gribasspēku.
2.Rūdot panākt, ka (materiāls) iegūst nepieciešamo cietību, stiprību, izturību pret nodilumu.
PiemēriNorūdīt metālu.