norobežot
norobežot [nùorùobežuôt] -oju, -o, -o, pag. -oju transitīvs, darbības vārds
norobežojums vīriešu dzimte, lietvārds
1.Izveidojot robežu, nošķirt, nodalīt.
PiemēriNorobežot pagalmu no sakņu dārza ar dzīvžogu.
1.1.Būt par (kā) robežu.
PiemēriDārzu norobežo dēļu žogs.
2.Nošķirt, nodalīt.
PiemēriNorobežot pagātnes notikumus no tagadnes dzīves.
3.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) nevar kontaktēties, tiek izolēts.
PiemēriNorobežot meitu no nevēlama puiša sabiedrības.