nomīdīt
nomīdīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Mīdot vai mīdoties piekļaut zemei (augus) un sabojāt, iznīcināt (ko).
PiemēriNomīdīt zāli.
- Nomīdīt zāli.
- Nomīdīts zāliens.
- Dzērves nomīdījušas labības lauku.
1.1.Mīdot saplacināt, padarīt blīvu, cietu (ko).
PiemēriNomīdīt sniegu ap augļu kociņiem.
- Nomīdīt sniegu ap augļu kociņiem.
- Nomīdīta zeme.
- Uz ieeju veda nomīdīta, slidena un nelīdzena taka.
1.2.Mīdot likvidēt (ko degošu).
PiemēriNomīdīt degošās oglītes.
- Nomīdīt degošās oglītes.
2.Mīdot virsū, savainot (kājas) vai padarīt netīrus (apavus).
PiemēriDejojot nomīdītas kājas.
- Dejojot nomīdītas kājas.
- Tramvajā nomīdītas kurpes.
2.1.Mīdot, daudz staigājot, novalkāt, sabojāt (ko).
PiemēriKājās viņam veci, nomīdīti un netīri apavi.
- Kājās viņam veci, nomīdīti un netīri apavi.
3.Mīdot ar kājām, nonāvēt.
PiemēriPūlī vairāki cilvēki tika nomīdīti.
- Pūlī vairāki cilvēki tika nomīdīti.