mirguļot
mirguļot 3. pers. -o, pag. -oja darbības vārds; intransitīvs
mirguļojums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Mirgot, mirdzēt, spīdēt.
PiemēriCaur koku zariem mirguļo saule.
- Caur koku zariem mirguļo saule.
- Saule mirguļo sīkos jūras vilnīšos.
- Pilsēta turpinās apkārtējos pakalnos, kuri mirguļo ugunīs.
- Meitenei ap kaklu mirguļo sudraba ķēdīte.
2.Mirgot, līņāt.
PiemēriApnicīgi mirguļoja lietus.
- Apnicīgi mirguļoja lietus.