mirgot
mirgot 3. pers. -o, pag. -oja intransitīvs, darbības vārds
mirgojums vīriešu dzimte, lietvārds
1.Izplatīt ātri mainīga stipruma vai īslaicīgi pārtrauktu gaismu (par gaismas avotu).
PiemēriMirgo spuldze.
1.1.Spīdēt, atstarojot mainīga stipruma gaismu.
PiemēriSniegs mirgoja saulē.
1.2.Būt spilgtam; izcelties (apkārtnē) ar savu krāsu, spožumu, spilgtumu.
PiemēriRudens saulē mirgo pīlādžogu ķekari.
2.Nevienmērīgi, ar pārtraukumiem spīdēt (acīs).
PiemēriAcīs mirgo gaisma, saule.
2.1.Spīdēt (parasti par asarām).
PiemēriAsaras mirgoja skropstās.
3.Smidzināt (par lietu).
PiemēriLēni mirgo rudenīgs lietus.