iztraucēt
iztraucēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju transitīvs, darbības vārds
1.Ar savu izturēšanos, rīcību, runu panākt, ka (kāds) pēkšņi pārtrauc (darboties, arī atrasties kādā stāvoklī); būt par cēloni tam, ka (kāds) pēkšņi pārtrauc (darboties, arī atrasties kādā stāvoklī).
PiemēriIztraucēt darbā.
1.1.Ar savu izturēšanos, rīcību, runu, panākt, ka (kas, parasti darbība, stāvoklis) pēkšņi tiek pārtraukts; būt par cēloni tam, ka (kas, parasti darbība, stāvoklis) pēkšņi tiek pārtraukts.
PiemēriIztraucēt sarunu.
2.Pēkšņi izbaidīt.
PiemēriGaisā paceļas iztraucēts putns.