iztrenkt
iztrenkt -trencu [-trȩ̀ncu], -trenc, -trenc [-trȩ̀nc], pag. -trencu transitīvs, darbības vārds
1.Trencot panākt, ka (dzīvnieks) izvirzās (no kurienes, kur u. tml.).
PiemēriIztrenkt suni no virtuves.
1.1.Likt atstāt (kādu vietu); izraidīt, izdzīt (no kurienes).
PiemēriIztrenkt bērnus no istabas.