iztriekt
iztriekt -triecu, -triec, -triec, pag. -triecu transitīvs, darbības vārds
1.Triecot panākt, ka (dzīvnieks) izvirzās (no kurienes, kur u. tml.); iztrenkt.
PiemēriIztriekt govi no āboliņa lauka.
1.1.Likt atstāt (kādu vietu); izraidīt, izdzīt (no kurienes).
PiemēriIztriekt kaimiņu laukā no istabas.
2.Ar triecienu izsist.
PiemēriIztriekt naglu cauri dēlim.