izsprukt
izsprukt -sprūku, -sprūc, -sprūk, pag. -spruku intransitīvs, darbības vārds
1.Ātri, bēgšus izkļūt, izbēgt (no kurienes, kur u. tml.); izvairīties (no kā).
PiemēriIzsprukt ārā.
Stabili vārdu savienojumiIzsprukt (sveikā) ar veselu ādu.
2.sarunvaloda; formā: trešā persona Neviļus, negribēti tikt pateiktam, izrunātam (par vārdu, izteikumu u. tml.); pasprukt.
PiemēriIzspruka jautājums, salīdzinājums.
Stabili vārdu savienojumiIzsprukt pār lūpām.
2.1.Neviļus, negribēti rasties, sākties (piem., par smiekliem, raudām).
PiemēriIzspruka smiekli.