Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 266 šķirkļi
durties
durties 3. pers. duras, pag. dūrās darbības vārds; atgriezenisks
1.Refl. → durt1, tikt durtam (kur iekšā, arī kam cauri).
PiemēriAkas vindas gals dūrās zemē.
  • Akas vindas gals dūrās zemē.
  • Izkapts dūrās zemes izciļņos.
  • Salmu gali dūrās cauri maisam.
  • Naglas dūrās cauri dēlim.
2.Skaroties (klāt), radīt sāpes, arī, parasti sīkus, ievainojumus (par ko asu, piem., par ērkšķiem, zariem).
PiemēriUšņu dzelkšņi dūrās rokās.
  • Ušņu dzelkšņi dūrās rokās.
  • Koku zari dūrās gājēja sejā.
2.1.Būt tādai sāpju sajūtai, it kā kāds durtu ar ko asu.
PiemēriĀtri skrienot, sāka durties pakrūtē.
  • Ātri skrienot, sāka durties pakrūtē.
3.sarunvaloda Skarties (kur klāt).
PiemēriBērnam neļāva durties klāt elektroierīcēm.
  • Bērnam neļāva durties klāt elektroierīcēm.
  • Ievainojums tā sāp, ka nevar durties klāt.
Stabili vārdu savienojumi(Tik) tumšs, ka vai acī duras. (Tik) tumšs, ka vai acīs duras. Durties acīs. Durties sirdī.