durties
durties 3. pers. duras, pag. dūrās darbības vārds; atgriezenisks
1.Refl. → durt1, tikt durtam (kur iekšā, arī kam cauri).
PiemēriAkas vindas gals dūrās zemē.
- Akas vindas gals dūrās zemē.
- Izkapts dūrās zemes izciļņos.
- Salmu gali dūrās cauri maisam.
- Naglas dūrās cauri dēlim.
2.Skaroties (klāt), radīt sāpes, arī, parasti sīkus, ievainojumus (par ko asu, piem., par ērkšķiem, zariem).
PiemēriUšņu dzelkšņi dūrās rokās.
- Ušņu dzelkšņi dūrās rokās.
- Koku zari dūrās gājēja sejā.
2.1.Būt tādai sāpju sajūtai, it kā kāds durtu ar ko asu.
PiemēriĀtri skrienot, sāka durties pakrūtē.
- Ātri skrienot, sāka durties pakrūtē.
3.sarunvaloda Skarties (kur klāt).
PiemēriBērnam neļāva durties klāt elektroierīcēm.
- Bērnam neļāva durties klāt elektroierīcēm.
- Ievainojums tā sāp, ka nevar durties klāt.
Stabili vārdu savienojumi(Tik) tumšs, ka vai acī duras. (Tik) tumšs, ka vai acīs duras. Durties acīs. Durties sirdī.
- (Tik) tumšs, ka vai acī duras idioma — sarunvaloda saka, ja (kur) ir ļoti tumšs.
- (Tik) tumšs, ka vai acīs duras idioma — sarunvaloda saka, ja (kur) ir ļoti tumšs.
- Durties acīs idioma — būt viegli pamanāmam, krasi atšķirties no pārējā; pēkšņi piesaistīt skatienu, uzmanību.
- Durties sirdī idioma — izraisīt sarūgtinājumu, sāpināt.