Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 266 šķirkļi
durties
durties 3. pers. duras, pag. dūrās darbības vārds; atgriezenisks
1.Refl. → durt1, tikt durtam (kur iekšā, arī kam cauri).
PiemēriAkas vindas gals dūrās zemē.
2.Skaroties (klāt), radīt sāpes, arī, parasti sīkus, ievainojumus (par ko asu, piem., par ērkšķiem, zariem).
PiemēriUšņu dzelkšņi dūrās rokās.
2.1.Būt tādai sāpju sajūtai, it kā kāds durtu ar ko asu.
PiemēriĀtri skrienot, sāka durties pakrūtē.
3.sarunvaloda Skarties (kur klāt).
PiemēriBērnam neļāva durties klāt elektroierīcēm.
Stabili vārdu savienojumi(Tik) tumšs, ka vai acī duras. (Tik) tumšs, ka vai acīs duras. Durties acīs. Durties sirdī.