uzklīdenis
uzklīdenis -ņa, dsk. ģen. -ņu vīriešu dzimte, lietvārds
uzklīdene dsk. ģen. -ņu sieviešu dzimte, lietvārds
1.Uzklīdis klaiņojošs dzīvnieks.
PiemēriKaķis nav no mūsu pagalma, tas ir uzklīdenis.
1.1.nievājoša ekspresīvā nokrāsa Cilvēks (piemēram, svešinieks, klejotājs, klaidonis), kas uzklīdis (kādā vietā).
PiemēriŠeit esmu tikai tāds uzklīdenis.