uzklausīt
uzklausīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
Uzmanīgi klausīties (kādu, kāda teikto), parasti pilnībā, cenšoties saprast; attiecīgi reaģēt, ņemt vērā dzirdēto (piemēram, lūgumu, norādījumu).
PiemēriUzklausīt cilvēku, ja viņam grūti.
- Uzklausīt cilvēku, ja viņam grūti.
- Uzklausīt citu bēdas.
- Vajadzība būt uzklausītam.
- Uzklausīt lieciniekus tiesas prāvā.
- Dievs uzklausīja mūsu lūgšanas, un visi atgriezās sveiki un veseli.
- Ārsta norādījumus dažkārt uzklausa formāli.