uzklīdenis
uzklīdenis -ņa, dsk. ģen. -ņu lietvārds; vīriešu dzimte
uzklīdene dsk. ģen. -ņu lietvārds; sieviešu dzimte
1.Uzklīdis klaiņojošs dzīvnieks.
PiemēriKaķis nav no mūsu pagalma, tas ir uzklīdenis.
1.1.nievājoša ekspresīvā nokrāsa Cilvēks (piemēram, svešinieks, klejotājs, klaidonis), kas uzklīdis (kādā vietā).
PiemēriŠeit esmu tikai tāds uzklīdenis.