uzbraukt
uzbraukt -braucu, -brauc, -brauc, pag. -braucu intransitīvs, darbības vārds
uzbraukums vīriešu dzimte, lietvārds
1.Braukšus, braucot uzvirzīties augšā (kur, līdz kurienei u. tml.); braukšus, braucot uzvirzīties uz kādas vietas.
PiemēriTūristi uzbrauc kalna virsotnē ar autobusu.
1.1.transitīvs Braucot uzvirzīt (transportlīdzekli) augšā (kur, līdz kurienei u. tml.); braucot uzvirzīt (transportlīdzekli) uz kādas vietas.
PiemēriUzbraukt mašīnu kalnā.
2.Braucot uzvirzīties virsū (kādam, kam), skarot, bojājot, ievainojot, arī iznīcinot (to); braucot uzvirzīties virsū (kādam, kam), tiekot skartam, bojātam, ievainotam, arī iznīcinātam.
PiemēriTumsā uzbraukt gājējam bez atstarotāja.
3.sarunvaloda, neliterārs Pārmest (kādam); aizskart, apvainot (kādu).
PiemēriNevajadzēja mūziķiem uzbraukt.
Normatīvais komentārs:Neliterārās sarunvalodas nozīme ‘pārmest (kādam); aizskart, apvainot (kādu)’ radusies pēc krievu valodas vārda наехать nozīmes kriminālajā žargonā ‘pakļaut spiedienam, lai piespiestu izpildīt kādas prasības’.