uzbraukt
uzbraukt -braucu, -brauc, -brauc, pag. -braucu darbības vārds; intransitīvs
uzbraukums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Braukšus, braucot uzvirzīties augšā (kur, līdz kurienei u. tml.); braukšus, braucot uzvirzīties uz kādas vietas.
PiemēriTūristi uzbrauc kalna virsotnē ar autobusu.
- Tūristi uzbrauc kalna virsotnē ar autobusu.
- Uzbraucam ar liftu līdz sestajam stāvam.
- Drīz uzbrauksim uz šosejas.
- Auto ar diviem riteņiem uzbraucis uz ietves.
- Kombains nevar uzbraukt uz pielijušā lauka.
1.1.transitīvs Braucot uzvirzīt (transportlīdzekli) augšā (kur, līdz kurienei u. tml.); braucot uzvirzīt (transportlīdzekli) uz kādas vietas.
PiemēriUzbraukt mašīnu kalnā.
- Uzbraukt mašīnu kalnā.
- Uzbraukt auto uz remontbedres.
2.Braucot uzvirzīties virsū (kādam, kam), skarot, bojājot, ievainojot, arī iznīcinot (to); braucot uzvirzīties virsū (kādam, kam), tiekot skartam, bojātam, ievainotam, arī iznīcinātam.
PiemēriTumsā uzbraukt gājējam bez atstarotāja.
- Tumsā uzbraukt gājējam bez atstarotāja.
- Risks uzbraukt meža zvēriem.
- Uzbraukt priekšā braucošam vieglajam automobilim.
- Mašīna uzbrauca apgaismes stabam.
3.sarunvaloda, neliterārs Pārmest (kādam); aizskart, apvainot (kādu).
PiemēriNevajadzēja mūziķiem uzbraukt.
- Nevajadzēja mūziķiem uzbraukt.
- No rīta trolejbusā man uzbrauca tantīte.
- Piesieties un rupji uzbraukt nevainīgam cilvēkam.
Normatīvais komentārs:Neliterārās sarunvalodas nozīme ‘pārmest (kādam); aizskart, apvainot (kādu)’ radusies pēc krievu valodas vārda наехать nozīmes kriminālajā žargonā ‘pakļaut spiedienam, lai piespiestu izpildīt kādas prasības’.