spīts
spīts lietvārds; vīriešu dzimte
1.Spītība, tās izpausme.
PiemēriLiels spīts.
Stabili vārdu savienojumiKā par spīti. Par spīti.
1.1.Dzīvnieka nepakļāvība cilvēka gribai.
PiemēriĒzelis spītā nekustējās ne no vietas.
Cilme:No viduslejasvācu spīt ‘īgnums, izsmiekls, aizvainojums’.