slābans
slābans -ais īpašības vārds; vīriešu dzimte
slābana -ā īpašības vārds; sieviešu dzimte
slābani apstākļa vārds
slābanums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Gurdens (par cilvēkiem vai dzīvniekiem); slābs.
PiemēriPēc slimības bērns vēl ir slābans.
- Pēc slimības bērns vēl ir slābans.
- No darba mežā strādnieki pārnāca slābani.
- Vakarpusē zirgs jau bija slābans.
- Viņš šogad pļāva pirmo vasaru, tāpēc pusdienā nāca no pļavas pavisam slābans.
1.1.Tāds, kura muskuļi ir nesasprindzināti, arī bezspēcīgi (par ķermeni, tā daļām); ļengans1.
PiemēriĶermenis kļuvis slābans.
- Ķermenis kļuvis slābans.
- Rokas no smagumu nēsāšanas palikušas slābanas.
- Večuka kājas, ejot kalnā, ir slābanas un nepaklausīgas.
1.2.Tāds, kam nav spraiguma (par kustībām, norisēm).
PiemēriVecajai sievietei soļi ir pavisam slābani un šļūcoši.
- Vecajai sievietei soļi ir pavisam slābani un šļūcoši.
- Satvēriens bija tik slābans, ka krūzīte ar ūdeni izlija.
- Rokas nolaistas slābani gar sāniem.
- Slābani pārvietoties.
1.3.Tāds, kas, zaudējot stingrumu, liecas lejup (par augiem, to daļām); tāds, kas nav saspriegts (par priekšmetiem).
PiemēriTulpju ziedi siltumā kļuvuši slābani.
- Tulpju ziedi siltumā kļuvuši slābani.
- Pusdienlaikā neaplaistītie augi bija slābani un apvītuši.
- Slābana virve.
- Slābanas cīpslas.