skrapšķēt
skrapšķēt 3. pers. skrapšķ, pag. skrapšķēja intransitīvs, darbības vārds
skrapšķiens vīriešu dzimte, lietvārds
Radīt īslaicīgu, asu, samērā spēcīgu troksni (piem., par ko cietu, kas saskaras ar ko vai tiek spiests, liekts, lauzts); atskanēt šādam troksnim; skrapstēt.
PiemēriZem kājām skrapšķēja ledus.