skraukšķēt
skraukšķēt 3. pers. skraušķ, pag. skraukšķēja darbības vārds; intransitīvs
Radīt īslaicīgu, paklusu troksni (piem., kam plānam, cietam, trauslam lūstot vai plīstot); atskanēt šādam troksnim; kraukšķēt.
PiemēriZem kājām skraukšķ plānais ledus.