skrapšķēt
skrapšķēt 3. pers. skrapšķ, pag. skrapšķēja darbības vārds; intransitīvs
skrapšķiens lietvārds; vīriešu dzimte
Radīt īslaicīgu, asu, samērā spēcīgu troksni (piem., par ko cietu, kas saskaras ar ko vai tiek spiests, liekts, lauzts); atskanēt šādam troksnim; skrapstēt.
PiemēriZem kājām skrapšķēja ledus.