satrunēt
satrunēt 3. pers. -trun, pag. -trunēja darbības vārds; intransitīvs
satrunējums lietvārds; vīriešu dzimte
Trunot sabojāties (parasti pilnīgi).
PiemēriCelms satrunējis.
- Celms satrunējis.
- Pārlūstot satrunējušai sijai, iebrukuši griesti.
- Parks ir pavisam bēdīgā stāvoklī – celiņi izdrupuši, soliņi satrunējuši.
- Kad mūsu sētas vecais dēļu žogs satrunēja, nomainījām to ar drāšu pinumu.