sagrēkot
sagrēkot [sagrȩ̀kuôt] -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; intransitīvs
sagrēkoties darbības vārds; atgriezenisks
1.Izdarīt ko neatbilstošu reliģijas normām.
PiemēriCilvēks var sagrēkot dažādos veidos.
- Cilvēks var sagrēkot dažādos veidos.
- Sagrēkot ar sliktiem darbiem.
- Sagrēkot pret debesīm un pret Dievu.
2.sarunvaloda Izdarīt pārkāpumu.
PiemēriSvētkos sagrēkoju – apēdu kūkas gabaliņu.
- Svētkos sagrēkoju – apēdu kūkas gabaliņu.
- Hokeja čempionātā iznāca sagrēkot, sastrīdējos ar tiesnesi.
2.1.Nonākt intīmās attiecībās (parasti neatļautās).
PiemēriMeklēju sievieti, ar kuru sagrēkot.
- Meklēju sievieti, ar kuru sagrēkot.
- Nevēlos sagrēkot ne ar vienu.