sagraut
sagraut -grauju, -grauj, -grauj, pag. -grāvu darbības vārds; transitīvs
sagrāve lietvārds; sieviešu dzimte
1.Ar spēcīgu triecienu, spiedienu, sprādzienu u. tml. izpostīt, pārvērst drupās, gruvešos.
PiemēriSagraut aizsprostu.
- Sagraut aizsprostu.
- Sagraut mājas.
- Eksplozijā sagrauts ēkas jumts.
- Zemestrīcē sagrauta pilsēta.
1.1.Sabojāt, parasti neatgriezeniski.
PiemēriApcietinājumā sagrauta veselība.
- Apcietinājumā sagrauta veselība.
- Kariess sagrauj zobu emalju.
1.2.Panākt, būt par cēloni, ka (cilvēkam) zūd pašapziņa, psihiskais līdzsvars u. tml.
PiemēriMīļotā cilvēka neuzticības dēļ jūtos sagrauta.
- Mīļotā cilvēka neuzticības dēļ jūtos sagrauta.
- Lugas varonis ir noguris, bet ne sagrauts.
- Ja iekšēji esi sagrauta, tad vismaz ārēji sevi uzpos!
2.Pārspēt, iznīcināt, parasti bruņotā cīņā.
PiemēriKaujas operācijā sagraut pretinieka spēkus.
- Kaujas operācijā sagraut pretinieka spēkus.
- Sagraut uzbrucēju armiju.
2.1.pārnestā nozīmē Pārliecinoši uzvarēt (kādu) sacensībās.
PiemēriSpēlē sagraut spēcīgu pretinieku.
- Spēlē sagraut spēcīgu pretinieku.
- Viesu komanda tika sagrauta ar 6:1.
3.Panākt, būt par cēloni, ka (kas), parasti pilnīgi, zūd, beidz pastāvēt.
PiemēriVeiktā aptauja sagrāva iesakņojušos mītu.
- Veiktā aptauja sagrāva iesakņojušos mītu.
- Simtiem emigrācijā sagrautu cerību.
- Tuvināties, soli pa solim sagraujot neuzticību.