Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 266 šķirkļi
runāt
runāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju darbības vārds; intransitīvs
1.Ar runas orgāniem veidot artikulētas skaņas, izrunāt vārdus, teikumus (veidojot izteikuma saturu, paužot domu, sazinoties u. tml.).
PiemēriBērns mācās runāt.
  • Bērns mācās runāt.
  • Runāt lēnām.
  • Runāt pa telefonu ar draugu.
  • transitīvs Runāt taisnību.
  • Runāt par darbu.
  • Runāt savā starpā.
Stabili vārdu savienojumiNav ko runāt.
1.1.Spēt izteikties (kādā valodā), prast (kādu valodu).
PiemēriNedaudz runāt vāciski.
  • Nedaudz runāt vāciski.
  • Labi runāt angliski.
2.Paust rakstveidā, rakstītā tekstā.
PiemēriGrāmatas autors runā par vēsturiskiem notikumiem.
  • Grāmatas autors runā par vēsturiskiem notikumiem.
  • Par atgriešanos viņš vēstulē nerunā.
2.1.Paust kādu informāciju (par rakstītu tekstu); paust, atspoguļot (par mākslas darbu, tā sastāvdaļām).
PiemēriTautasdziesmas, kas runā par bērna audzināšanu.
  • Tautasdziesmas, kas runā par bērna audzināšanu.
  • Grāmatas nodaļa, kurā runāts par veselīgu uzturu.
  • Kādreiz viskrāšņāk var runāt krāsas uz audekla.
3.formā: trešā persona Būt tādam, no kā var ko secināt, gūt informāciju.
PiemēriIzrakumi runā par pagātnes notikumiem.
  • Izrakumi runā par pagātnes notikumiem.
  • Viņa izskats runā pats par sevi.
  • Runāja tikai viņas acis.
Stabili vārdu savienojumiRunā kā karstu kartupeli mutē ieņēmis. Runāt (kā) pa mākoņiem. Runāt aiz muguras.