runāt
runāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju intransitīvs, darbības vārds
1.Ar runas orgāniem veidot artikulētas skaņas, izrunāt vārdus, teikumus (veidojot izteikuma saturu, paužot domu, sazinoties u. tml.).
PiemēriBērns mācās runāt.
Stabili vārdu savienojumiNav ko runāt.
1.1.Spēt izteikties (kādā valodā), prast (kādu valodu).
PiemēriNedaudz runāt vāciski.
2.Paust rakstveidā, rakstītā tekstā.
PiemēriGrāmatas autors runā par vēsturiskiem notikumiem.
2.1.Paust kādu informāciju (par rakstītu tekstu); paust, atspoguļot (par mākslas darbu, tā sastāvdaļām).
PiemēriTautasdziesmas, kas runā par bērna audzināšanu.
3.formā: trešā persona Būt tādam, no kā var ko secināt, gūt informāciju.
PiemēriIzrakumi runā par pagātnes notikumiem.
Stabili vārdu savienojumiRunā kā karstu kartupeli mutē ieņēmis. Runāt (kā) pa mākoņiem. Runāt aiz muguras.