ordenis2
ordenis -ņa, dsk. ģen. -ņu lietvārds; vīriešu dzimte
1.Reliģiska apvienība ar noteiktu dzīves kārtību un darbības mērķi.
PiemēriDominikāņu ordenis.
- Dominikāņu ordenis.
- Jezuītu ordenis.
- Franciskāņu ordenis.
1.1.vēsturisks Bruņinieku apvienība.
PiemēriZobenbrāļu ordenis.
- Zobenbrāļu ordenis.
- Ordeņa mestrs.
- Ordeņa pils.
Stabili vārdu savienojumiBruņinieku ordenis. Zobenbrāļu ordenis.
- Bruņinieku ordenis — Krusta karu laikā radīta bruņinieku apvienība cīņai pret neticīgajiem.
- Zobenbrāļu ordenis — bīskapa Alberta dibināta militāra un reliģiska vācu bruņinieku apvienība Latvijā un Igaunijā (1202–1237), kuras mērķis bija Baltijas iekarošana.
Cilme:No vācu Orden, kam pamatā latīņu ordo (ordinis) ‘rinda, kārta’.